Bieza PVC loksne ar vienas puses PE plēvi

PVC vēsture:

Polivinilhlorīdu jau 1835. gadā atklāja amerikānis V. Reno, kad saules gaisma apstaroja vinilhlorīdu, lai radītu baltu cietu vielu, tas ir, ātru hloru Zene. PVC tika atklāts divas reizes 19. gadsimtā, vienreiz Henri Victor Regnault 1835. gadā un vienreiz Eugen Baumann 1872. gadā. Abos gadījumos polimērs parādījās kā balta cieta viela vinilhlorīda vārglāzē, kas ievietota saules gaismā. 20. gadsimta sākumā krievu ķīmiķis Ivans Ostromislenskis un vācu Griesheim-Elektron ķīmiķis Fritz Klatte vienlaikus mēģināja izmantot PVC komerciāliem mērķiem, bet grūtības bija, kā apstrādāt šo cieto, dažreiz trauslo polimēru. 1912. gadā vācu Fritz Klatte sintezēja PVC un pieteicās patentam Vācijā, taču pirms patenta termiņa beigām nevarēja izstrādāt piemērotu produktu.

1926. gadā Waldo Semon no B.F. Goodrich Company sintezēja PVC un pieteicās patentam Amerikas Savienotajās Valstīs. Waldo Semon un B.F. Goodrich Company izstrādāja PVC plastificēšanas metodi, 1926. gadā pievienojot dažādas piedevas, padarot to par elastīgāku un vieglāk apstrādājamu materiālu un drīz vien atrada plašu komerciālu pielietojumu klāstu. 1914. gadā tika konstatēts, ka organisko peroksīdu izmantošana var paātrināt vinilhlorīda polimerizāciju. 1931. gadā vācu uzņēmums pieņēma emulsijas polimerizācijas metodi, lai realizētu polivinilhlorīda rūpniecisko ražošanu. 1933. gadā W.L Simon ierosināja izmantot augstas viršanas temperatūras šķīdinātāju un trikrezilfosfātu, lai sildītu un sajauktu ar PVC, ko var pārstrādāt mīkstos polivinilhlorīda produktos, kas veica reālu izrāvienu PVC praktiskajā pielietošanā. British Bonemen Chemical Industry Company, American Union Carbide Company un Goodrich Chemical Company izstrādāja vinilhlorīda suspensijas polimerizāciju un PVC apstrādi gandrīz vienlaicīgi 1936. gadā. Lai vienkāršotu ražošanas procesu un samazinātu enerģijas patēriņu, Francijas Saint-Gobain Company 1956. gadā izstrādāja lielapjoma polimerizācijas metodi. 1983. gadā pasaules kopējais patēriņš bija aptuveni 11.1Mt, un kopējā ražošanas jauda bija aptuveni 17:6Mt; tā bija otra lielākā plastmasas šķirne pēc polietilēna produkcijas, veidojot aptuveni 15% no kopējās plastmasas produkcijas. Ķīnas pašprojektētā PVC ražotne tika laista izmēģinājuma ražošanā Liaoning Jinxi ķīmiskajā rūpnīcā 1956. gadā. 3kt vienība tika oficiāli industrializēta 1958. gadā, un izlaide 1984. gadā bija 530,9kt.

PVC tika industrializēts 1930. gadu sākumā. Kopš 1930. gadiem ilgu laiku polihloretilēna ražošana vienmēr ir ierindojusies pirmajā vietā pasaules plastmasā. 1960. gadu beigās polietilēns aizstāja PVC. Pašlaik, lai gan PVC plastmasa ir noslīdējusi uz otro vietu, izlaide joprojām veido vairāk nekā ceturto daļu no kopējās plastmasas produkcijas. Pirms 1960. gadiem monomēru vinilhlorīda ražošana pamatā balstījās uz kalcija karbīda acetilēnu, jo kalcija karbīda ražošanai ir nepieciešams daudz elektrības un koksa, un izmaksas ir augstas. Pēc etilēna oksihlorēšanas industrializācijas, lai ražotu vinilhlorīdu 1960. gadu sākumā, valstis pievērsās lētākai naftai kā izejvielām. Turklāt, tā kā liela daļa PVC izejvielu (aptuveni 57% pēc svara) ir hlora gāze, kas ir neizbēgams sārmu ražošanas nozares blakusprodukts, tā ir ne tikai bagāta ar izejvielu avotiem, bet arī viens no svarīgākajiem produktiem hlora-sārmu rūpniecības attīstībai un hlora gāzes līdzsvaram. Tāpēc, lai gan polivinilhlorīda īpatsvars plastmasā ir samazinājies, tas joprojām saglabā augstu augšanas tempu.

Polivinilhlorīda plastmasas izstrādājumi tiek plaši izmantoti, bet 1970. gadu vidū tika atzīts, ka monomērs vinilhlorīds (VCM), kas paliek polivinilhlorīda sveķos un produktos, ir nopietns kancerogēns, kas neapšaubāmi zināmā mērā ietekmēs polivinilhlorīdu. Hloro-Zenes attīstība. Tomēr cilvēki ir veiksmīgi samazinājuši atlikušo VCM, izmantojot automašīnas, lai VCM saturs polivinilhlorīda sveķos būtu mazāks par 10ppm, kas atbilst sanitāro sveķu prasībām un paplašina polivinilhlorīda pielietojuma jomu. Tas var pat padarīt VCM saturu sveķos mazāku par 5ppm, un atlikušais VCM pēc apstrādes ir ļoti mazs. Tas būtībā ir nekaitīgs cilvēka ķermenim, un to var izmantot kā pārtikas un zāļu iepakojumu un bērnu rotaļas.